MÄs dzÄ«vojam pasaulÄ, kur bieži jÅ«tam vajadzÄ«bu kaut ko apliecinÄt – bÅ«t pietiekami labiem, gudriem, veiksmÄ«giem, interesantiem. Bet patiesÄ«bÄ vislielÄkÄ brÄ«vÄ«ba sÄkas brÄ«dÄ«, kad atļaujam sev vienkÄrši bÅ«t. Bez maskÄm, bez sasniegumu sarakstiem, bez vÄlmes izpatikt.
IemÄcÄ«ties neko nepierÄdÄ«t nozÄ«mÄ pieÅemt, ka tava vÄrtÄ«ba nav atkarÄ«ga no ÄrÄjiem apstiprinÄjumiem. TÄ ir tava esÄ«ba – tava elpa, tava bÅ«tÄ«ba. Tu esi pietiekams jau tÄds, kÄds esi. Bez cÄ«Åas. Bez salÄ«dzinÄšanas.
Pirmais solis ir apzinÄties, kad un kÄpÄc rodas šÄ« vÄlme pierÄdÄ«t sevi. Vai tÄ ir bailes tikt nesaprastam? NepÄrliecinÄtÄ«ba? IekšÄjs bÄrns, kas kÄdreiz nav ticis sadzirdÄts? ŠÄ« apzinÄšanÄs ļauj sÄkt pÄrmaiÅu procesu – ar iejÅ«tÄ«bu, nevis nosodÄ«jumu.
Lielisks veids, kÄ sÄkt dziedinÄšanu, ir klusums un lÄnums. AtrašanÄs dabÄ, meditÄcija, elpošanas vingrinÄjumi un pat vienkÄrši klusÄšana kopÄ ar kÄdu, kuram nav jÄizskaidro, kas tu esi – tas viss palÄ«dz nostiprinÄt sevi bez vajadzÄ«bas pÄc aplausiem.
VÄl viena vÄrtÄ«ga prakse ir pateicÄ«ba – ne tikai par to, ko dari, bet arÄ« par to, kas tu esi. Katru dienu uzdod sev jautÄjumu: “Kas manÄ« ir skaists, pat ja es neko nepierÄdu?” Atbilde mainÄ«s to, kÄ redzi sevi.
Un visbeidzot – meklÄ vidi, kur vari bÅ«t tu pats. CilvÄkus, pie kuriem nav jÄbÅ«t “versijai par sevi”, bet kurus tu sajÅ«ti kÄ mierÄ«gu telpu, kur vienkÄrši pastÄvÄt. Pat ja tas sÄkumÄ ir tikai viens cilvÄks – arÄ« tas ir sÄkums.
Neko nepierÄdÄ«t nozÄ«mÄ atļaut sev bÅ«t – ar visu savu nepilnÄ«bu, klusumu, maigumu un spÄku. Tas ir ceļš uz dziļu mieru. Uz dzÄ«vi, kas nevis skrien, bet elpo.