MÄ“s dzÄ«vojam pasaulÄ“, kur bieži jÅ«tam vajadzÄ«bu kaut ko apliecināt – bÅ«t pietiekami labiem, gudriem, veiksmÄ«giem, interesantiem. Bet patiesÄ«bā vislielākā brÄ«vÄ«ba sākas brÄ«dÄ«, kad atļaujam sev vienkārši bÅ«t. Bez maskām, bez sasniegumu sarakstiem, bez vÄ“lmes izpatikt.

IemācÄ«ties neko nepierādÄ«t nozÄ«mÄ“ pieņemt, ka tava vÄ“rtÄ«ba nav atkarÄ«ga no ārÄ“jiem apstiprinājumiem. Tā ir tava esÄ«ba – tava elpa, tava bÅ«tÄ«ba. Tu esi pietiekams jau tāds, kāds esi. Bez cīņas. Bez salÄ«dzināšanas.

Pirmais solis ir apzināties, kad un kāpÄ“c rodas šÄ« vÄ“lme pierādÄ«t sevi. Vai tā ir bailes tikt nesaprastam? NepārliecinātÄ«ba? IekšÄ“js bÄ“rns, kas kādreiz nav ticis sadzirdÄ“ts? ŠÄ« apzināšanās ļauj sākt pārmaiņu procesu – ar iejÅ«tÄ«bu, nevis nosodÄ«jumu.

Lielisks veids, kā sākt dziedināšanu, ir klusums un lÄ“nums. Atrašanās dabā, meditācija, elpošanas vingrinājumi un pat vienkārši klusÄ“šana kopā ar kādu, kuram nav jāizskaidro, kas tu esi – tas viss palÄ«dz nostiprināt sevi bez vajadzÄ«bas pÄ“c aplausiem.

VÄ“l viena vÄ“rtÄ«ga prakse ir pateicÄ«ba – ne tikai par to, ko dari, bet arÄ« par to, kas tu esi. Katru dienu uzdod sev jautājumu: “Kas manÄ« ir skaists, pat ja es neko nepierādu?” Atbilde mainÄ«s to, kā redzi sevi.

Un visbeidzot – meklÄ“ vidi, kur vari bÅ«t tu pats. CilvÄ“kus, pie kuriem nav jābÅ«t “versijai par sevi”, bet kurus tu sajÅ«ti kā mierÄ«gu telpu, kur vienkārši pastāvÄ“t. Pat ja tas sākumā ir tikai viens cilvÄ“ks – arÄ« tas ir sākums.

Neko nepierādÄ«t nozÄ«mÄ“ atļaut sev bÅ«t – ar visu savu nepilnÄ«bu, klusumu, maigumu un spÄ“ku. Tas ir ceļš uz dziļu mieru. Uz dzÄ«vi, kas nevis skrien, bet elpo.