Ir dziesmas, par kurām divdesmit gadu vecumā bijām pilnÄ«gi pārliecināti: šo es klausÄ«šos vienmÄ“r. Dažām tā tiešÄm ir noticis. Citas šodien izraisa smaidu un nelielu neizpratni par to, kā tās varÄ“ja skanÄ“t austiņās katru dienu. TikmÄ“r mÅ«zika, kuru jaunÄ«bā bÅ«tu pārslÄ“guši pÄ“c pirmajām desmit sekundÄ“m, pÄ“kšÅ†i sāk šÄ·ist ļoti laba. MÅ«zikas gaume nav sastindzis saraksts ar mÅ«su mīļākajām dziesmām. Tā mainās kopā ar mums.

Daļu no šÄ«m pārmaiņām rada vienkārši pieredze. Jo vairāk mÅ«zikas esam dzirdÄ“juši, jo vairāk spÄ“jam tajā saklausÄ«t. Kādreiz svarÄ«gākais bija piedziedājums, vÄ“lāk uzmanÄ«bu var piesaistÄ«t balss, aranžējums, instrumenti vai dziesmas noskaņa. Žanrs, kas agrāk šÄ·ita garlaicÄ«gs, var kļūt interesants tikai tāpÄ“c, ka beidzot esam atraduši Ä«sto izpildÄ«tāju vai Ä«sto brÄ«di, kad to klausÄ«ties.

TomÄ“r jaunÄ«bas mÅ«zikai ir Ä«paša priekšrocÄ«ba. Tā bieži ir cieši saaugusi ar mÅ«su atmiņām - pirmajām ballÄ«tÄ“m, draugiem, attiecÄ«bām, braucieniem un dzÄ«ves posmiem, kuros ļoti daudz kas notika pirmo reizi. TāpÄ“c dziesmu, kas tehniski varbÅ«t nemaz nav mÅ«su šodienas gaumÄ“, joprojām varam noklausÄ«ties ar pavisam citām emocijām. MÄ“s dzirdam ne tikai melodiju, bet arÄ« laiku, kurā tā reiz skanÄ“ja.

Mainās arÄ« veids, kā mÅ«ziku izmantojam. Vienā dzÄ«ves posmā gribas kaut ko skaļu un enerÄ£isku, citā arvien biežāk izvÄ“lamies mÅ«ziku, kas netraucÄ“ sarunai, darbam vai mierÄ«gam vakaram. Tas nenozÄ«mÄ“, ka esam kļuvuši garlaicÄ«gāki. Vienkārši mÅ«zikai mÅ«su dzÄ«vÄ“ var bÅ«t cita loma nekā pirms desmit vai divdesmit gadiem.

Labā ziņa ir tā, ka gaumei nav jābÅ«t konsekventai. Vienā pleilistÄ“ mierÄ«gi var sadzÄ«vot dziesma no 1996. gada, vakar atrasts jaunais izpildÄ«tājs un skaņdarbs, kuru kādreiz klausÄ«jās mÅ«su vecāki. VarbÅ«t laba mÅ«zikas gaume nemaz nav prasme izvÄ“lÄ“ties “pareizo” mÅ«ziku. Daudz interesantāk ir nepārstāt atrast kaut ko, ko gribas noklausÄ«ties vÄ“lreiz.