Ēriks Marija Remarks "Trīs Draugi"

Es iedarbināju motoru, un mēs lēni un bez mērķa braucām pa pilsētu. Mēs gandrīz nedzirdami slīdējām cauri, tik klusi dūca mašīna. Likās, ka auto būtu kuģis, kas klusi slīd pa raibajiem dzīves kanāliem. Meitene klusēdama sēdēja man blakus; gaisma un ēnas caur logu krita viņas sejā un slīdēja tai pāri. Es reizēm paskatījos viņā; viņa man atkal atgādināja to vakaru, kad pirmo reizi biju viņu redzējis. Tā bija tā seja, kas mani toreiz bija aizkustinājusi un savaldzinājusi. Man likās, tajā bija kaut kas no tā klusuma noslēpuma, kas piemīt dabai tuvajām lietām — kokiem, mākoņiem, dzīvniekiem — un reizēm dažām sievietēm.