BÄ“rnam nav jāpaskaidro, kāpÄ“c viņš zÄ«mÄ“. Viņš nezÄ«mÄ“, lai pÄ“c gada bÅ«tu labāks zÄ«mÄ“tājs, nekrāj darbus portfolio un nedomā, vai šo nodarbi nākotnÄ“ varÄ“s monetizÄ“t. Viņš vienkārši grib zÄ«mÄ“t. Pieaugušo dzÄ«vÄ“ šÄda pieeja kaut kur mÄ“dz pazust. Ja sākam skriet, gribas noskriet pusmaratonu. Ja fotografÄ“jam, drÄ«z vajag labāku kameru. Ja kaut ko gatavojam, pÄ“c brīža jau kāds pajautā, vai nevajadzÄ“tu ar to sākt pelnÄ«t.

SpÄ“lÄ“šanās šajā ziņā ir gandrÄ«z pretstats produktivitātei. Tai nav obligāti jāved pie rezultāta. Var salikt puzli, kuru pÄ“c tam izjauksim. UzbÅ«vÄ“t kaut ko no Lego un pÄ“c nedēļas salikt klucÄ«šus atpakaļ kastÄ“. SpÄ“lÄ“t galda spÄ“li, dejot virtuvÄ“, mest basketbola bumbu grozā vai mÄ“Ä£ināt uzzÄ«mÄ“t kaÄ·i, kas beigās vairāk izskatās pÄ“c kartupeļa. Nekam no tā nav jābÅ«t Ä«paši noderÄ«gam.

VarbÅ«t tieši tāpÄ“c pieaugušajiem spÄ“lÄ“šanās reizÄ“m ir grÅ«tāka nekā bÄ“rniem. MÄ“s esam pieraduši laiku vÄ“rtÄ“t pÄ“c tā, kas tajā izdarÄ«ts. Darbs ir produktÄ«vs, sports ir veselÄ«gs, grāmata ir izglÄ«tojoša, mājas kārtošana ir nepieciešama. Savukārt divas stundas pie galda spÄ“les? Tur nav daudz ko ierakstÄ«t paveikto darbu sarakstā. Toties var bÅ«t smiekli, azarts un pāris stundas, kuru laikā neviens nepārbauda e-pastu.

SpÄ“lÄ“šanās arÄ« nenozÄ«mÄ“, ka pieaugušajiem pÄ“kšÅ†i jāsāk pirkt rotaļlietas. Tā drÄ«zāk ir atļauja reizÄ“m kaut ko darÄ«t bez mÄ“rÄ·a kļūt tajā labākam. Dziedāt, kaut arÄ« balss nav perfekta. SpÄ“lÄ“t badmintonu, neskaitot sadedzinātās kalorijas. IemācÄ«ties kāršu triku, kuru parādÄ«t draugiem. UztaisÄ«t sniegavÄ«ru, kad uzsnigs pirmais sniegs, pat ja tuvumā nav neviena bÄ“rna, uz kuru šo ideju varÄ“tu norakstÄ«t.

Pieaugušo dzÄ«vÄ“ jau tā ir pietiekami daudz lietu, kurām ir termiņš, rezultāts un pareizais izpildÄ«jums. VarbÅ«t dažām nodarbÄ“m drÄ«kst nebÅ«t nekā no tā. Tām nav jākļūst par jaunu hobiju, projektu vai ieradumu. ReizÄ“m pilnÄ«gi pietiek ar vienu ļoti vienkāršu iemeslu - tas bija jautri.