Gada noslÄ“gums vienmÄ“r ierodas klusi. It kā nemanāmi, pārņem sajÅ«ta, ka pasaule apstājas uz brÄ«di, lai ļautu tev atskatÄ«ties. Skatoties atpakaļ, prātā parasti vispirms iezogas lielie notikumi - tie spilgtie, skaļie brīži, kas paliek atmiņā. Taču, kad ļauj sev paskatÄ«ties dziļāk, saproti, ka patiesÄ«bā gadu ir iznesušas pavisam citas lietas. Mazās uzvaras. Tie ikdienas mirkļi, kurus neviens nepamanÄ«ja, bet kuri piepildÄ«ja tevi ar lepnu, klusu prieku.

Mazā uzvara var bÅ«t tik neuzkrÄ«toša kā rÄ«ta stunda, kuru atļāvi sev pavadÄ«t klusumā. Tā var bÅ«t saruna, no kuras precÄ«zi tajā brÄ«dÄ« tev vajadzÄ“ja tikai vienu teikumu. Tā var bÅ«t diena, kurā tu izvÄ“lÄ“jies atpÅ«sties, nevis vilkt sevi tālāk. Mazās uzvaras reti kad izskatās pÄ“c panākumiem, taču tieši tās stutÄ“ mÅ«su dzÄ«vi - nemanāmi, bet stabili. Tāpat kā mazi gaismas punkti, kas, savilkti kopā, iezÄ«mÄ“ visu ceļu.

Kad sāksi veidot sava gada pateicÄ«bas sarakstu, tu atklāsi, ka bijis daudz vairāk labo brīžu, nekā šÄ·ita. PÄ“kšÅ†i atcerÄ“sies, kāds bija pirmais siltā pavasara vakars, kad pilsÄ“ta šÄ·ita mierÄ«gāka. Kāda sajÅ«ta pārņēma, kad beidzot iemācÄ«jies neņemt darbu sev lÄ«dzi galvā pÄ“c darba laika. Kāds spÄ“ks bija tajā klusajā “nÄ“”, ko pateici tur, kur agrāk vienmÄ“r teici “jā”. Un cik patÄ«kams bija tas mirklis, kad tu parÅ«pÄ“jies par sevi labāk nekā pagājušajā gadā - pavisam nedaudz, bet tomÄ“r.

Dažreiz mÄ“s domājam, ka Ä«stie sasniegumi ir lieli, bet patiesÄ«bā mÄ“s visvairāk izaugam tieši starp mazajiem soļiem. Tie ir tik klusi, ka ikdienā neatstāj skaņu, bet gada izskaņā tie pÄ“kšÅ†i izceļas kā visskaistākie mirkļi. VarbÅ«t tāpÄ“c pateicÄ«bas saraksts ir tik Ä«pašs - tas iemāca saskatÄ«t vÄ“rtÄ«bu tur, kur citkārt paskrienam garām.

Rakstot, tu vari atklāt, ka pateicÄ«ba ir tikpat terapeitiska kā dziļa izelpa. Tā maina skatÄ«jumu - no tā, kas pietrÅ«ka, uz to, kas tomÄ“r bija. Un pÄ“kšÅ†i pat nogurdinošÄkie mÄ“neši iegÅ«st jaunu kontÅ«ru. Tu saproti, ka no daudziem brīžiem iznāci stiprāks, mierÄ«gāks vai gudrāks. Ka dažus solÄ«šus spÄ“ji spert tikai tāpÄ“c, ka iepriekš jau biji sakrājis drosmi.

Kad saraksts ir gatavs, to var paturÄ“t kā mazu, personisku dāvanu sev pašam. VarbÅ«t ieliec to plauktā, lai pÄ“c kāda laika atkal izlasÄ«tu. VarbÅ«t noliec pie gultas, lai tas kļūst par atgādinājumu brīžos, kad viss liekas par daudz. Un varbÅ«t vienkārši ļauj tam kļūt par mierpilnu tiltu starp šo gadu un nākamo.

PateicÄ«ba ir gaisma. Tā nav skaļa, tā nav uzstājÄ«ga, tā necenšas pierādÄ«t sevi. Bet tā spÄ“j izcelt visu labāko, kas šajā gadā noticis. Un tie brīži, kas varbÅ«t šÄ·ita mazi, izrādās bijuši tie, kas visvairāk sildÄ«ja tavu dzÄ«vi.