MÄ“s bieži domājam par laimi kā par ko lielu, tālu un grÅ«ti sasniedzamu – kā mÄ“rÄ·i, nevis procesu. Taču patiesÄ«bā laime visbiežāk sastopama mazajos mirkļos, kas paslÄ«d garām nemanÄ«ti, ja nesteidzamies tos ieraudzÄ«t. Mazo prieku filozofija aicina mācÄ«ties bÅ«t klātesošiem un novÄ“rtÄ“t to, kas mums jau ir.

RÄ«ta kafijas smarža, saules stars uz palodzes, nejauša smaida apmaiņa ar garāmgājÄ“ju, silts segas pieskāriens, iecienÄ«tās dziesmas skanÄ“jums – tās nav tikai fonā notiekošas lietas, bet mazi enkuri, kas palÄ«dz piesaistÄ«t mÅ«su uzmanÄ«bu šodienai un iemācÄ«ties to mÄ«lÄ“t.

Šo mirkļu apzināta pamanÄ«šana ir sava veida meditācija. Tā ne tikai palÄ«dz palÄ“nināt ritmu, bet arÄ« nostiprina pateicÄ«bas sajÅ«tu un samazina stresu. PÄ“tÄ«jumi rāda, ka cilvÄ“ki, kuri ikdienā novÄ“rtÄ“ mazos labumus, jÅ«tas apmierinātāki ar savu dzÄ«vi, ir mierÄ«gāki un emocionāli noturÄ«gāki.

SvarÄ«gi ir arÄ« apzināti radÄ«t šos mazos prieka brīžus. Tie var bÅ«t sÄ«kumi – ierakstÄ«t pateicÄ«bu dienasgrāmatā, ieelpot aromterapijas eļļu, aiziet Ä«sā pastaigā vai vienkārši izslÄ“gt telefonu un dažas minÅ«tes vÄ“rot mākoņus. Tieši šÄ«s vienkāršÄs, nevainÄ«gās darbÄ«bas var bÅ«t pārsteidzoši spÄ“cÄ«gas.

Viena no mazo prieku filozofijas vÄ“rtÄ«bām ir arÄ« spÄ“ja dziedÄ“t. GrÅ«tos laikos tieši sÄ«kumi – krÅ«ze zāļu tÄ“jas, klusa dziesma fonā vai mājdzÄ«vnieka tuvums – palÄ«dz saglabāt lÄ«dzsvaru un atgÅ«t saikni ar sevi.

Tā nav dzÄ«ves vienkāršošana tāpÄ“c, ka nav lielāku mÄ“rÄ·u. Tā ir izvÄ“le dzÄ«vot dziļāk – ieraudzÄ«t, cik vÄ“rtÄ«ga ir katra diena. Jo vairāk uzmanÄ«bas veltām šiem mirkļiem, jo bagātāka kļūst mÅ«su iekšÄ“jā pasaule.

Laimi nevar vienmÄ“r noÄ·ert, bet tai var tuvoties – soli pa solim, mirkli pÄ“c mirkļa. Un bieži vien pietiek ar vienu mazu prieku dienā, lai pasaule kļūtu mazliet gaišÄka.