MÄ“s katru dienu runājam ar sevi – klusÄ«bā, savās domās, pārlasot dienas notikumus, analizÄ“jot kļūdas vai uzmundrinot sevi. Šis iekšÄ“jais dialogs ir kā mÅ«su nemitÄ«gais pavadonis. Taču bieži vien tas kļūst kritisks, prasÄ«gs. Vai esi pamanÄ«jis, kā tu runā ar sevi grÅ«tā brÄ«dÄ«? Vai Tu bÅ«tu tikpat stingrs pret draugu? IemācÄ«ties runāt ar sevi laipni nozÄ«mÄ“ spert bÅ«tisku soli pretim iekšÄ“jam mieram un emocionālajai veselÄ«bai.

Laipns iekšÄ“jais dialogs nav pašapmāns vai pozitÄ«visma uzspiešana. Tā ir spÄ“ja sevi saprast, pieņemt un atbalstÄ«t. Tā vietā, lai teiktu "Es atkal izgāzos", var teikt "Es darÄ«ju, ko varÄ“ju – ko varu mācÄ«ties no šÄ«s situācijas?" ŠÄda valodas maiņa bÅ«tiski ietekmÄ“ pašsajÅ«tu un spÄ“ju tikt galā ar dzÄ«ves izaicinājumiem.

Runājot ar sevi laipni, mÄ“s veidojam iekšÄ“ju vidi, kurā valda atbalsts, nevis spriedze. MÅ«su smadzenes reaģē uz domām tāpat kā uz reāliem notikumiem – kritika rada stresu, bet sapratne – mieru. Apzināta izvÄ“le bÅ«t savam sabiedrotajam nevis ienaidniekam palÄ«dz attÄ«stÄ«t emocionālo noturÄ«bu un lÄ«dzjÅ«tÄ«bu pret sevi.

Viens no praktiskajiem veidiem, kā uzlabot iekšÄ“jo dialogu, ir jautājums: “Ko es teiktu draugam šÄdā situācijā?” Šis vienkāršais jautājums palÄ«dz iziet no ierastā domāšanas modeļa un ieviest vairāk empātijas. Tu vari arÄ« pierakstÄ«t savas domas un mÄ“Ä£ināt tās pārveidot – no pašpārmetumiem uz sapratni un lÄ«dzsvaru.

Laipns iekšÄ“jais dialogs ir Ä«paši svarÄ«gs brīžos, kad kļūdāmies, kad esam noguruši vai jÅ«tamies vāji. Tādos brīžos mums visvairāk vajadzÄ«gs nevis nosodÄ«jums, bet atgādinājums, ka esam cilvÄ“ki – nepilnÄ«gi, taču vÄ“rtÄ«gi.

Atceries – balss tavā galvā ir tā, ko tu dzirdi visbiežāk. Izdari izvÄ“li, lai tā bÅ«tu laipna, saprotoša un dziedinoša. Tas nav egoisms, bet rÅ«pes. Tāpat kā mÄ“s ar maigumu aprÅ«pÄ“jam bÄ“rnu vai draugu, mÄ“s varam aprÅ«pÄ“t arÄ« paši sevi.