Sarunas, kas sākas pēc vakariņām

Ir sarunas, kurām dienas vidÅ« kaut kā nepietiek vietas. No rÄ«ta jātaisās, dienā jāstrādā, jāatbild uz ziņām, jāatceras par pirkumiem un jāizdomā, kas bÅ«s vakariņās. Tad pienāk vakars. ŠÄ·Ä«vji ir novākti, tÄ“ja vai vÄ«na glāze vÄ“l stāv uz galda, un neviens Ä«sti nesteidzas piecelties. Saruna, kas sākās ar kaut ko pavisam ikdienišÄ·u, pÄ“c pusstundas jau ir aizceļojusi lÄ«dz bÄ“rnÄ«bas atmiņām, attiecÄ«bām, veciem draugiem vai tam, ko mÄ“s patiesÄ«bā gribÄ“tu darÄ«t pÄ“c pieciem gadiem.

VarbÅ«t vakaros vienkārši kļūst mazāk lietu, kas konkurÄ“ par mÅ«su uzmanÄ«bu. Dienas sarunām bieži ir konkrÄ“ts uzdevums - noskaidrot, sarunāt, izlemt, atbildÄ“t. Vakarā sarunai drÄ«kst nebÅ«t nekāda mÄ“rÄ·a. Viens stāsts atgādina nākamo, kāds uzdod jautājumu, uz kuru nevar atbildÄ“t divos teikumos, un laiks uz brÄ«di pārstāj bÅ«t tik svarÄ«gs.

ArÄ« vide dara savu. Spilgtās dienas gaismas vietā ir lampas, aiz loga kļūst tumšs, telefons beidzot kādu brÄ«di var palikt uz galda ar ekrānu uz leju. CilvÄ“ki runā klusāk, pauzes vairs nešÄ·iet neÄ“rtas. Dažreiz tieši pÄ“c neliela klusuma tiek pateikts kaut kas daudz interesantāks par to, ko bÅ«tu izdomājuši, cenšoties sarunu nepārtraukti uzturÄ“t.

Labām sarunām vispār ir interesantas attiecÄ«bas ar laiku. Tās reti izdodas ieplānot. Nevar kalendārā ierakstÄ«t “19.30–21.00 saruna par dzÄ«vi” un cerÄ“t, ka tā arÄ« notiks. Toties var radÄ«t apstākļus, kuros neviens uzreiz neskatās pulkstenÄ«. Garākas vakariņas. VÄ“l viena tÄ“jas krÅ«ze. MÅ«zika fonā. Telefoni kaut kur tālāk par rokas stiepiena attālumu.

VarbÅ«t tieši tāpÄ“c dažus vakarus atceramies nevis pÄ“c tā, ko Ä“dām vai kur bijām, bet pÄ“c tā, par ko runājām. Laba saruna neko fizisku aiz sevis neatstāj, tomÄ“r reizÄ“m paliek atmiņā gadiem. Īpaši tās, kuras sākās pavisam nevainÄ«gi - ar domu pasÄ“dÄ“t vÄ“l tikai desmit minÅ«tes.