Atikuss piecēlās un aizgāja līdz otram verandas galam. Tur viņš ilgi un rūpīgi pētīja glicīnijas zaru, tad pagriezās uz manu pusi.
- Vispirms pamēģini apgūt kādu vienkāršu paņēmienu, Sprigace, viņš sacīja. Tad tev būs daudz vieglāk sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem. Nekad nevar pa īstam izprast cilvēku, kamēr neizprot viņa viedokli… kamēr neielien viņa ādā un nepastaigā kādu laiciņu tanī.
Iespējams, visi pūķi mūsu dzīvē ir princeses, kuras gaida vienīgi to, lai mēs ar skaistuma un drosmes spēku sāktu kaut ko darīt. Varbūt viss, kas mūsos izraisa bailes, dziļākajā būtībā ir kaut kas bezpalīdzīgs, kas vienkārši vēlas mūsu mīlestību.
Metiet laukā grabažas, cilvēki! Lai jūsu dzīves laiva ir viegla, lai tajā atrodams tikai visnepieciešamākais – mājīgs nams un vienkāršas izpriecas. Pāris draugu, kas ir šā vārda vērti, kāds, kas mīl jūs un kam jūs atbildat ar pretmīlestību, kaķis, suns un viena vai divas pīpes, pietiekami daudz ēdiena un drānu, un mazliet vairāk nekā pietiekami – dzērienu, jo slāpes ir drausmīgs posts.
Tavs laiks ir ierobežots, netērē to, dzīvojot kāda cita dzīvi. Neesi iesprostots dogmās, kas ir citu cilvēku domu rezultāta izdzīvošana. Neļauj apkārtējo viedokļu skaņai pazudināt savu iekšējo balsi. Un pats svarīgākais - saglabā drosmi sekot sirdij un intuīcijai, jo tās kaut kā zina, par ko tu patiesi vēlies kļūt. Viss pārējais ir sekundārs.
Tas, kas jums vajadzīgs, nav grāmatās vien! Meklējiet to arī daudz kur citur – vecās gramofona platēs, vecās filmās un vecos draugos, meklējiet dabā un paši sevī. Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Šis spēks ir tam, kas grāmatās pateikts, tam, kas Visuma gabaliņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā.
Mūzika ir tas, kas var tevi balstīt grūtā brīdī. Tā ir mainījusi dzīvi daudziem, cilvēki var tai ticēt, pat ja viņi vairs netic politiķiem un sabiedrībai.
Vēlīnais augusts ar savu skaistumu joprojām modina manī vieglu smeldzi – tirkīzzilās debesis, par kurām zilāku nebūs nekad, un siltums uz kailās ādas, kas nekad nebūs zīdaināka un mīkstāka kā jaunībā. Un varbūt šis laiks ir tik ideāls arī tāpec, ka zinu – gadu no gada – tam nav lemts ilgt mūžīgi. Tāpēc, ka zinu – tas ir tikai dažu nedēļu jautājums, līdz rudens vētras brāzīsies pāri laukiem, pāri pļavai pie upes, līdz novembra lietus aizslaucīs pagātnē visu: siltumu un gaismu. Zilās debesis. Mīlestību.
Mīlestība ir spēks, kas pārveido un uzlabo Pasaules dvēseli. Kad es pirmoreiz izlauzos līdz tai, man likās, ka Pasaules dvēsele ir pati pilnība. Taču vēlāk es ieraudzīju, ka tā līdzinās citām radības formām un tai ir pašai savas kaislības un cīniņi. Tie esam mēs, kas baro Pasaules dvēseli, un pasaule kļūs labāka vai sliktāka atkarībā no tā, kādi būsim mēs.
