Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi —
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais —
Ka mīlestība neprot skaitīt.
Ja jūs darāt kaut ko brīnišķīgu un cildenu, bet to neviens nepamana - nepārdzīvojiet:
saullēkts - tā vispār ir visskaistākā parādība pasaulē, bet vairums cilvēku šajā laikā vēl guļ.
Dzīves mērķis ir pašattīstība. Izkopt līdz pilnīgumam paša dabu — lūk, kāpēc mēs dzīvojam uz zemes. Mūsu laiku ļaudis baidās paši no sevis. Viņi aizmirsuši augstāko pienākumu — pienākumu pret sevi. [..] Un tomēr esmu pārliecināts — ja katrs savu dzīvi dzīvotu visā pilnībā, ja ik sajūtai dotu zināmu formu, izteiksmi katrai domai, piepildījumu savām ilgām, esmu pārliecināts — pasaulē ieplūstu tāds prieka vilnis, ka mēs aizmirstu savas viduslaiku kļūdas un nepilnības, mēs atgrieztos pie hellēņu ideāla, varbūt pie kaut kā vēl skaistāka..
Es stāvēju un raudzījos viņā. Tas bija tikai viens vārds, bet tāds vārds, kādu es vēl nebiju dzirdējis. [..] Tagad nu pēkšņi redzēju, ka es varēju kādam cilvēkam kaut kas būt, vienkārši tādēļ, ka dzīvoju, un ka tas bija laimīgs, kad biju pie tā. Ja to tā izsaka, tas izklausās ļoti vienkārši, bet, ja par to padomā, tas ir kaut kas milzīgs, kam nemaz nav gala. Tas ir kaut kas tāds, kas cilvēku var pilnīgi saplosīt un pārveidot. Tā ir mīlestība un tomēr kaut kas cits. Kaut kas tāds, kam var dzīvot.
Ēriks Marija Remarks "Trīs Draugi"
