Viss runā uz sirdi, — atbildēja Dāvids, mēģinot caur līdzībām nonākt līdz savai mīlestībai. — Mīlošiem cilvēkiem ir bezgalīgs prieks atrast ainavas daudzveidībā, gaisa dzidrumā, zemes smaržās to poēziju, kas mīt viņu dvēselēs. Daba tad runā viņu vietā.
Pirmkārt, neaizmirsties skatīties nevis zem kājām, bet gan uz zvaigznēm.
Otrkārt, nekad nepadodieties. Darbs dod jums jēgu un mērķi, bet dzīve bez tā ir tukša.
Treškārt, ja jums ir paveicies atrast mīlestību, atcerieties, ka jums tā IR un nekad to nepametiet.
Piecdesmit pēdu atstatumā no kaimiņa savrupmājas mestās ēnas parādījās cilvēka figūra; rokas kabatās sabāzis, šis cilvēks vēroja sudrabainos zvaigžņu pipargraudus. Viņa nesteidzīgās kustības un stabilā stāja zālienā ļāva noprast, ka tas ir pats misters Getsbijs, kas iznācis laukā noskaidrot, cik liela daļa no vietējām debesīm viņam pieder.
Es nevēlos mainīt pasauli, man galvenais ir laime. Ja esmu laimīgs, tas atspoguļojas manā darbā. Man ir sajūta, ka esmu bijis es pats un ka dzīvē galvenais ir būt laimīgam un priecīgam. Ikvienam vajadzētu pēc tā tiekties cik vien iespējams neatlaidīgāk.
Tagad, kad pēc diviem gadiem es viņu atkal redzēju, mana sirds sāka atkal strauji pukstēt, un atšķirtības svešums izgaisa kā dūmi, viņas drēbju kroku izgaisināts. [..] Cik dažādus ceļus iet sirds, cik dažādus iemeslus viņa izdomā, lai piepildītu, pēc kā viņa tiecas.
Mūzika ir tāda... Tā nav terapija, bet tā sniedz atvieglojumu, tā ir prieks, tā ir bauda un tas ir darbs, kas liekas dīvaini, jo es to neuztveru kā darbu.
Sūnas jebkurā aspektā varēja likties necilas, neinteresantas, pieticīgas, pat primitīvas. (..) Taču sūnām piemita īpašība, kuru izprata tikai retais, bet labi bija iepazinusi Alma: sūnas ir neaptverami stipras. Sūnas saēd akmeni, bet pašas sūnas nespēj saēst gandrīz nekas.
Pārmaiņas nenotiks, ja mēs gaidīsim palīdzību no kāda cita vai gaidīsim īsto brīdi. Gaidīt vajag tikai pašiem sevi. Mēs paši arī esam tās pārmaiņas, kuras mums vajadzīgas.
Mīlestība ir daļa no pašas dvēseles. Tai piemīt tāda pati daba. Tāpat kā dvēsele tā ir dievišķa dzirkstele, tāpat kā dvēsele tā ir neiedragājama, nedalāma, neiznīcināma. Tā ir uguns, kas atrodas mūsos, tā ir nemirstīga un bezgalīga, to nekas nevar ierobežot un nekas nevar izdzēst. To jūt degam līdz pat kaulu smadzenēm, un to redz starojam līdz pat debesu dzīlēm.
Mūzika - tā ir dižens dziedinātājs. Pat lielāks, nekā laiks. Laiks - tā ir vienkārši dziedināšanas gaidīšana. Savukārt mūzika atgādina šeit un tagad, ka pastāv iemesls tam, lai kādu rītu pamostos un atkal sajustu iedvesmu.
