Ir sarunas, kurām dienas vidū kaut kā nepietiek vietas. No rīta jātaisās, dienā jāstrādā, jāatbild uz ziņām, jāatceras par pirkumiem un jāizdomā, kas būs vakariņās. Tad pienāk vakars. Šķīvji ir novākti, tēja vai vīna glāze vēl stāv uz galda, un neviens īsti nesteidzas piecelties. Saruna, kas sākās ar kaut ko pavisam ikdienišķu, pēc pusstundas jau ir aizceļojusi līdz bērnības atmiņām, attiecībām, veciem draugiem vai tam, ko mēs patiesībā gribētu darīt pēc pieciem gadiem.
Varbūt vakaros vienkārši kļūst mazāk lietu, kas konkurē par mūsu uzmanību. Dienas sarunām bieži ir konkrēts uzdevums - noskaidrot, sarunāt, izlemt, atbildēt. Vakarā sarunai drīkst nebūt nekāda mērķa. Viens stāsts atgādina nākamo, kāds uzdod jautājumu, uz kuru nevar atbildēt divos teikumos, un laiks uz brīdi pārstāj būt tik svarīgs.
Arī vide dara savu. Spilgtās dienas gaismas vietā ir lampas, aiz loga kļūst tumšs, telefons beidzot kādu brīdi var palikt uz galda ar ekrānu uz leju. Cilvēki runā klusāk, pauzes vairs nešķiet neērtas. Dažreiz tieši pēc neliela klusuma tiek pateikts kaut kas daudz interesantāks par to, ko būtu izdomājuši, cenšoties sarunu nepārtraukti uzturēt.
Labām sarunām vispār ir interesantas attiecības ar laiku. Tās reti izdodas ieplānot. Nevar kalendārā ierakstīt “19.30–21.00 saruna par dzīvi” un cerēt, ka tā arī notiks. Toties var radīt apstākļus, kuros neviens uzreiz neskatās pulkstenī. Garākas vakariņas. Vēl viena tējas krūze. Mūzika fonā. Telefoni kaut kur tālāk par rokas stiepiena attālumu.
Varbūt tieši tāpēc dažus vakarus atceramies nevis pēc tā, ko ēdām vai kur bijām, bet pēc tā, par ko runājām. Laba saruna neko fizisku aiz sevis neatstāj, tomēr reizēm paliek atmiņā gadiem. Īpaši tās, kuras sākās pavisam nevainīgi - ar domu pasēdēt vēl tikai desmit minūtes.
