Dažas dziesmas austiņās skan labi. Mājās arī. Taču tad tās ieslēdzas automašīnā, priekšā ir garš ceļš, aiz loga slīd ainava, un pēkšņi viss nostājas savās vietās.......
Ir sarunas, kurām dienas vidū kaut kā nepietiek vietas. No rīta jātaisās, dienā jāstrādā, jāatbild uz ziņām, jāatceras par pirkumiem un jāizdomā, kas būs vakariņās. Tad pienāk vakars. Šķīvji ir novākti, tēja vai vīna glāze vēl stāv uz galda, un neviens īsti nesteidzas piecelties. Saruna, kas sākās ar kaut ko pavisam ikdienišķu, pēc pusstundas jau ir aizceļojusi līdz bērnības atmiņām, attiecībām, veciem draugiem vai tam, ko mēs patiesībā gribētu darīt pēc pieciem gadiem.
Varbūt vakaros vienkārši kļūst mazāk lietu, kas konkurē par mūsu uzmanību. Dienas sarunām bieži ir konkrēts uzdevums - noskaidrot, sarunāt, izlemt, atbildēt. Vakarā sarunai drīkst nebūt nekāda mērķa.......
Viss sākas nevainīgi. Varbūt dīvānu varētu pabīdīt mazliet pa kreisi. Pēc stundas krēsls jau atrodas citā istabā, plaukts ir iztukšots un uz grīdas stāv kaste ar lietām, kuru eksistence bija pilnībā aizmirsta. Kādā brīdī starp “mazliet pamainīšu” un “varbūt šo sienu vajag pārkrāsot” mājas pārkārtošana kļūst par pilnvērtīgu projektu.
Vēlme mainīt telpu bieži parādās brīžos, kad mainās arī kaut kas cits. Sākas jauns gadalaiks, beidzas atvaļinājums, mainās darbs vai vienkārši apnīk mēnešiem skatīties uz vienu un to pašu. Pārbīdīt galdu ir daudz vienkāršāk nekā pārkārtot dzīvi, toties rezultātu var redzēt uzreiz.......
Dziesma beidzas. Paiet sekunde, un tu to ieslēdz vēlreiz. Pēc tam vēlreiz. Vakarā tā jau skanējusi tik daudz reižu, ka vajadzētu būt apnikusi, tomēr nākamajā rītā gribas sākt tieši ar to pašu. Gandrīz katram ir bijusi dziesma, ar kuru uz dažām dienām vai nedēļām izveidojas šādas mazliet nesaprotamas attiecības.
Mūzikā atkārtošanās patiesībā ir visur. Piedziedājums atgriežas vairākas reizes, melodijas atkārtojas, ritms rada paredzamību. Klausoties dziesmu vēlreiz, mēs jau zinām, kas tūlīt notiks. Zinām, kad ienāks bungas, kad sāksies piedziedājums un kura būs tā vieta, kuru gaidām visvairāk. Paredzamība šajā gadījumā ne vienmēr padara klausīšanos......
Bērnam nav jāpaskaidro, kāpēc viņš zīmē. Viņš nezīmē, lai pēc gada būtu labāks zīmētājs, nekrāj darbus portfolio un nedomā, vai šo nodarbi nākotnē varēs monetizēt. Viņš vienkārši grib zīmēt. Pieaugušo dzīvē šāda pieeja kaut kur mēdz pazust. Ja sākam skriet, gribas noskriet pusmaratonu. Ja fotografējam, drīz vajag labāku kameru. Ja kaut ko gatavojam, pēc brīža jau kāds pajautā, vai nevajadzētu ar to sākt pelnīt.
Spēlēšanās šajā ziņā ir gandrīz pretstats produktivitātei. Tai nav obligāti jāved pie rezultāta. Var salikt puzli, kuru pēc tam izjauksim. Uzbūvēt kaut ko no Lego un pēc nedēļas salikt klucīšus atpakaļ kastē.......
Rudenī pienāk rīts, kad pēkšņi pamani, ka brokastis ēd jau ar ieslēgtu lampu. Vēl pirms dažām nedēļām saule no rīta traucēja skatīties telefona ekrānā, bet tagad aiz loga ir pelēks, un arī pēcpusdiena beidzas aizdomīgi ātri. Dienasgaismas kļūst mazāk, un tas nav tikai jautājums par to, cikos mājās ieslēdzam gaismu. Mūsu ķermenis ļoti labi pamana, ka ārā kaut kas ir mainījies.
Gaisma ir viens no svarīgākajiem signāliem, pēc kuriem organisms regulē savu diennakts ritmu. Īpaši nozīmīga ir rīta gaisma. Tā palīdz mūsu iekšējam pulkstenim saprast, ka diena ir sākusies. Savukārt vakarā, gaismai samazinoties, organisms pamazām gatavojas miegam. Tāpēc gadalaiku maiņa dažkārt ir......
Dažreiz pietiek ar pirmajām trim sekundēm. Sāk skanēt dziesma, kuru gadiem neesi dzirdējis, un pēkšņi vairs neesi automašīnā ceļā uz darbu. Tu esi kādā vasarā pirms divdesmit gadiem. Atceries cilvēkus, ar kuriem toreiz biji kopā, vietu, kur šo dziesmu klausījies, un reizēm pat detaļas, par kurām neesi domājis gadiem. Viena melodija, un atmiņa, kas šķita sen nolikta kaut kur arhīvā, atkal ir pārsteidzoši tuvu.
Tam ir pat savs nosaukums - mūzikas izraisītas autobiogrāfiskās atmiņas. Pētījumi rāda, ka mūzika ir īpaši spēcīgs personisko atmiņu izraisītājs. Kādā eksperimentā mūzikas radītās atmiņas bija detalizētākas un spilgtākas nekā tās, kuras......
Pamēģini atcerēties pēdējo reizi, kad piecas minūtes vienkārši neko nedarīji. Nevis klausījies mūziku, atbildēji uz ziņām vai pārbaudīji laikapstākļus. Vienkārši gaidīji. Agrāk šādu brīžu dienā bija diezgan daudz - pieturā, rindā, vilcienā, gaidot draugu kafejnīcā. Tagad pietiek ar dažām brīvām sekundēm, lai roka gandrīz automātiski aizsniegtos pēc telefona.
Garlaicībai ir slikta reputācija. Tā šķiet kā tukšs laiks, kuru vajadzētu ar kaut ko aizpildīt. Tomēr brīžos, kad uzmanībai nav konkrēta uzdevuma, prāts neizslēdzas. Tas sāk klejot. Atceras sarunu no rīta, izdomā, ko gatavot vakariņās, pēkšņi atrod risinājumu problēmai, par kuru tajā brīdī......
Septembris ir mazliet dīvains mēnesis. No rīta izej no mājas jakā, pēcpusdienā to nes pāri rokai. Vienu dienu pasūti ledus kafiju, nākamajā jau šķiet pilnīgi loģiski meklēt skapī siltāku džemperi. Kalendārs saka, ka vasara ir beigusies, bet dienas saule par to acīmredzot nav informēta. Labi, ka tā. Nav nepieciešams vienā naktī pārslēgties no augusta uz rudeni.
Arī pilsēta septembrī sāk skanēt citādi. No rītiem atkal ir vairāk mašīnu, pie skolām veidojas rindas, darbā visi pamazām atgriežas no atvaļinājumiem. Frāzi “sazvanāmies pēc vasaras” vairs nevar atlikt. E-pastā atkal kaut kas notiek, modinātājs zvana agrāk, un brīvais vasaras ritms diezgan ātri kļūst......
Mācīšanās nav tikai skolas laika sastāvdaļa un noteikti nebeidzas ar diplomu kabatā. Tā var būt vēlme saprast, kā darbojas kaut kas, ko ikdienā izmantojam, iemācīties jaunu valodu, pagatavot ēdienu no nepazīstamas virtuves, izlasīt grāmatu par tēmu, par kuru iepriekš neko nezinājām, vai beidzot apgūt prasmi, kurai gadiem ilgi nav bijis laika. Mācīšanās uztur dzīvu interesi par pasauli un ļauj mums neiestrēgt vienā un tajā pašā ikdienas aplī.
Turklāt jaunas zināšanas ir labs treniņš smadzenēm. Pētījumi liecina, ka intelektuāli aktīvs dzīvesveids un mācīšanās ir saistīti ar labāku kognitīvo funkcionēšanu arī vēlākā dzīves posmā. Tas......
