Ir nedēļas, kurās pirmdiena šķiet aizdomīgi gara, otrdiena ne ar ko īpašu neatšķiras no trešdienas, bet piektdiena vēl ir kaut kur ļoti tālu. Tad kalendārā parādās kāds patīkams ieraksts. Vakariņas ar draugiem, koncerts, sestdienas izbrauciens vai vienkārši plāns svētdienas rītā ilgāk pagulēt. Nekas grandiozs, tomēr pēkšņi ir kaut kas, ko gaidīt.
Patīkamu notikumu gaidīšana pati par sevi var sagādāt prieku. Psiholoģijā to mēdz saukt par pozitīvu gaidīšanu jeb positive anticipation. Domājot par gaidāmo notikumu, mēs jau iepriekš iztēlojamies, kā jutīsimies, ko darīsim un ar ko būsim kopā. Reizēm šī iztēlošanās ir gandrīz tikpat patīkama kā pats pasākums. Īpaši tad, ja līdz tam vēl ir dažas dienas un nekas nav jāsasteidz.
Interesanti, ka gaidāmajam notikumam nav jābūt dārgam vai iespaidīgam. Piektdienas vakara pica, jauna grāmata, kuru sāksi lasīt brīvdienās, vai doma sestdien aizbraukt uz kādu sen neapmeklētu vietu var būt pilnīgi pietiekams iemesls labākam noskaņojumam. Dažreiz patīkams ir ne tikai pats plāns, bet arī tā apspriešana. Kur brauksim? Ko gatavosim? Kuru filmu skatīsimies?
Protams, ir arī otra galējība. Ja katra brīvdiena saplānota līdz pēdējai minūtei, gaidīšanas prieks var pārvērsties par kārtējo pienākumu sarakstu. Tāpēc reizēm labākie plāni ir tie, kuros atstāta vieta spontanitātei. Sarunāt satikšanos, bet neizlemt, cikos jāiet mājās. Aizbraukt uz kādu pilsētu, bet nesastādīt maršrutu ar divpadsmit apskates objektiem.
Novembrī, kad dienas kļuvušas īsākas un laikapstākļi ne vienmēr vilina ārā, mazi plāni var būt īpaši patīkami. Ne katrai nedēļai vajadzīgs liels notikums, tomēr ir jauki, ja kaut kur starp darba sapulcēm, veļas mazgāšanu un pārtikas veikala apmeklējumu kalendārā ir ierakstīts arī kaut kas tikai priekam.
