Pamēģini atcerēties pēdējo reizi, kad piecas minūtes vienkārši neko nedarīji. Nevis klausījies mūziku, atbildēji uz ziņām vai pārbaudīji laikapstākļus. Vienkārši gaidīji. Agrāk šādu brīžu dienā bija diezgan daudz - pieturā, rindā, vilcienā, gaidot draugu kafejnīcā. Tagad pietiek ar dažām brīvām sekundēm, lai roka gandrīz automātiski aizsniegtos pēc telefona.
Garlaicībai ir slikta reputācija. Tā šķiet kā tukšs laiks, kuru vajadzētu ar kaut ko aizpildīt. Tomēr brīžos, kad uzmanībai nav konkrēta uzdevuma, prāts neizslēdzas. Tas sāk klejot. Atceras sarunu no rīta, izdomā, ko gatavot vakariņās, pēkšņi atrod risinājumu problēmai, par kuru tajā brīdī nemaz necenties domāt. Pētnieki šādus spontānas domāšanas brīžus saista ar tā saukto mind-wandering jeb prāta klejošanu. Interesanti, ka pētījumos radošāki cilvēki brīvos, nestrukturētos brīžos mēdz būt vairāk iesaistīti paši savās domās un veidot brīvākas asociācijas.
Tas gan nenozīmē, ka garlaicība automātiski padara mūs radošākus. Zinātne šajā jautājumā nav tik vienkārša - pētījumos atrastas gan pozitīvas, gan negatīvas saistības starp garlaicību un radošumu. Daudz interesantāka ir doma, ka ne katra tukša minūte ir problēma, kas nekavējoties jāatrisina. Reizēm prātam vienkārši var nebūt nākamā uzdevuma.
Varbūt tāpēc labākās domas mēdz parādīties dušā, pastaigā vai skatoties pa automašīnas logu. Tajā brīdī mēs tās īpaši nemeklējam. Nav atvērts dokuments ar nosaukumu “Labās idejas”, nav termiņa un nav jānonāk pie rezultāta. Domas drīkst aiziet vienā virzienā, tad citā, līdz pēkšņi kaut kas saslēdzas kopā. Protams, tikpat labi var neienākt prātā nekas ievērības cienīgs. Arī tas ir pilnīgi normāli.
Tāpēc nākamreiz, kad jāgaida piecas minūtes, varbūt telefonu vēl nevajag vilkt ārā no kabatas. Paskaties apkārt, pa logu vai vienkārši ļauj domām aizklīst, kur tās grib. Nav obligāti jāatrod lieliska ideja vai jānonāk pie svarīgas atziņas. Dažām minūtēm dienā nav jābūt noderīgām. Varbūt tieši tas tajās ir vērtīgākais.
