Anja Jonuleita „Ābolu smarža”

Vēlīnais augusts ar savu skaistumu joprojām modina manī vieglu smeldzi – tirkīzzilās debesis, par kurām zilāku nebūs nekad, un siltums uz kailās ādas, kas nekad nebūs zīdaināka un mīkstāka kā jaunībā. Un varbūt šis laiks ir tik ideāls arī tāpec, ka zinu – gadu no gada – tam nav lemts ilgt mūžīgi. Tāpēc, ka zinu – tas ir tikai dažu nedēļu jautājums, līdz rudens vētras brāzīsies pāri laukiem, pāri pļavai pie upes, līdz novembra lietus aizslaucīs pagātnē visu: siltumu un gaismu. Zilās debesis. Mīlestību.