Bērnam nav jāpaskaidro, kāpēc viņš zīmē. Viņš nezīmē, lai pēc gada būtu labāks zīmētājs, nekrāj darbus portfolio un nedomā, vai šo nodarbi nākotnē varēs monetizēt. Viņš vienkārši grib zīmēt. Pieaugušo dzīvē šāda pieeja kaut kur mēdz pazust. Ja sākam skriet, gribas noskriet pusmaratonu. Ja fotografējam, drīz vajag labāku kameru. Ja kaut ko gatavojam, pēc brīža jau kāds pajautā, vai nevajadzētu ar to sākt pelnīt.
Spēlēšanās šajā ziņā ir gandrīz pretstats produktivitātei. Tai nav obligāti jāved pie rezultāta. Var salikt puzli, kuru pēc tam izjauksim. Uzbūvēt kaut ko no Lego un pēc nedēļas salikt klucīšus atpakaļ kastē. Spēlēt galda spēli, dejot virtuvē, mest basketbola bumbu grozā vai mēģināt uzzīmēt kaķi, kas beigās vairāk izskatās pēc kartupeļa. Nekam no tā nav jābūt īpaši noderīgam.
Varbūt tieši tāpēc pieaugušajiem spēlēšanās reizēm ir grūtāka nekā bērniem. Mēs esam pieraduši laiku vērtēt pēc tā, kas tajā izdarīts. Darbs ir produktīvs, sports ir veselīgs, grāmata ir izglītojoša, mājas kārtošana ir nepieciešama. Savukārt divas stundas pie galda spēles? Tur nav daudz ko ierakstīt paveikto darbu sarakstā. Toties var būt smiekli, azarts un pāris stundas, kuru laikā neviens nepārbauda e-pastu.
Spēlēšanās arī nenozīmē, ka pieaugušajiem pēkšņi jāsāk pirkt rotaļlietas. Tā drīzāk ir atļauja reizēm kaut ko darīt bez mērķa kļūt tajā labākam. Dziedāt, kaut arī balss nav perfekta. Spēlēt badmintonu, neskaitot sadedzinātās kalorijas. Iemācīties kāršu triku, kuru parādīt draugiem. Uztaisīt sniegavīru, kad uzsnigs pirmais sniegs, pat ja tuvumā nav neviena bērna, uz kuru šo ideju varētu norakstīt.
Pieaugušo dzīvē jau tā ir pietiekami daudz lietu, kurām ir termiņš, rezultāts un pareizais izpildījums. Varbūt dažām nodarbēm drīkst nebūt nekā no tā. Tām nav jākļūst par jaunu hobiju, projektu vai ieradumu. Reizēm pilnīgi pietiek ar vienu ļoti vienkāršu iemeslu - tas bija jautri.
