Rudenī pienāk rīts, kad pēkšņi pamani, ka brokastis ēd jau ar ieslēgtu lampu. Vēl pirms dažām nedēļām saule no rīta traucēja skatīties telefona ekrānā, bet tagad aiz loga ir pelēks, un arī pēcpusdiena beidzas aizdomīgi ātri. Dienasgaismas kļūst mazāk, un tas nav tikai jautājums par to, cikos mājās ieslēdzam gaismu. Mūsu ķermenis ļoti labi pamana, ka ārā kaut kas ir mainījies.
Gaisma ir viens no svarīgākajiem signāliem, pēc kuriem organisms regulē savu diennakts ritmu. Īpaši nozīmīga ir rīta gaisma. Tā palīdz mūsu iekšējam pulkstenim saprast, ka diena ir sākusies. Savukārt vakarā, gaismai samazinoties, organisms pamazām gatavojas miegam. Tāpēc gadalaiku maiņa dažkārt ir jūtama ne tikai aiz loga. Mainoties gaismas daudzumam un laikam, var mainīties arī mūsu miega un nomoda ritms.
Interesanti, cik ļoti gaisma maina arī telpu. Tā pati istaba saulainā septembra pēcpusdienā un tumšā novembra vakarā var šķist gandrīz kā divas dažādas vietas. Vasarā reti domājam par lampām, bet rudenī pēkšņi kļūst svarīgi, vai gaisma ir silta, kur tā atrodas un vai mājās ir kāds stūris, kurā vakarā patiešām gribas palikt. Viena neliela galda lampa reizēm maina noskaņu vairāk nekā jauns dīvāns.
Tumšākajā gada laikā īpaši vērtīga kļūst dienasgaisma. Pat apmākušās dienās ārā tās parasti ir daudz vairāk nekā telpās, tāpēc pastaiga dienas gaišajā laikā nav tikai iespēja izkustēties. Reizēm pietiek iziet ārā pusdienlaikā, nevis visu dienu pavadīt starp mājām, automašīnu un biroju. Latvijā rudenī saule ne vienmēr sadarbojas ar mūsu plāniem, tāpēc jāizmanto arī tās dienas, kad debesis nav ideāli zilas.
Varbūt tāpēc rudenī gaismu sākam novērtēt citādi. Saules stars uz virtuves galda, gaišs rīts pēc vairākām pelēkām dienām vai pēdējā vakara gaisma pa ceļam uz mājām pēkšņi kļūst pamanāma. Vasarā gaismas ir tik daudz, ka par to gandrīz nedomājam. Rudenī tās kļūst mazāk, un tieši tad sākam saprast, cik daudz tā patiesībā dara.
