Gada noslēgums vienmēr ierodas klusi. It kā nemanāmi, pārņem sajūta, ka pasaule apstājas uz brīdi, lai ļautu tev atskatīties. Skatoties atpakaļ, prātā parasti vispirms iezogas lielie notikumi - tie spilgtie, skaļie brīži, kas paliek atmiņā. Taču, kad ļauj sev paskatīties dziļāk, saproti, ka patiesībā gadu ir iznesušas pavisam citas lietas. Mazās uzvaras. Tie ikdienas mirkļi, kurus neviens nepamanīja, bet kuri piepildīja tevi ar lepnu, klusu prieku.
Mazā uzvara var būt tik neuzkrītoša kā rīta stunda, kuru atļāvi sev pavadīt klusumā. Tā var būt saruna, no kuras precīzi tajā brīdī tev vajadzēja tikai vienu teikumu. Tā var būt diena, kurā tu izvēlējies atpūsties, nevis vilkt sevi tālāk. Mazās uzvaras reti kad izskatās pēc panākumiem, taču tieši tās stutē mūsu dzīvi - nemanāmi, bet stabili. Tāpat kā mazi gaismas punkti, kas, savilkti kopā, iezīmē visu ceļu.
Kad sāksi veidot sava gada pateicības sarakstu, tu atklāsi, ka bijis daudz vairāk labo brīžu, nekā šķita. Pēkšņi atcerēsies, kāds bija pirmais siltā pavasara vakars, kad pilsēta šķita mierīgāka. Kāda sajūta pārņēma, kad beidzot iemācījies neņemt darbu sev līdzi galvā pēc darba laika. Kāds spēks bija tajā klusajā “nē”, ko pateici tur, kur agrāk vienmēr teici “jā”. Un cik patīkams bija tas mirklis, kad tu parūpējies par sevi labāk nekā pagājušajā gadā - pavisam nedaudz, bet tomēr.
Dažreiz mēs domājam, ka īstie sasniegumi ir lieli, bet patiesībā mēs visvairāk izaugam tieši starp mazajiem soļiem. Tie ir tik klusi, ka ikdienā neatstāj skaņu, bet gada izskaņā tie pēkšņi izceļas kā visskaistākie mirkļi. Varbūt tāpēc pateicības saraksts ir tik īpašs - tas iemāca saskatīt vērtību tur, kur citkārt paskrienam garām.
Rakstot, tu vari atklāt, ka pateicība ir tikpat terapeitiska kā dziļa izelpa. Tā maina skatījumu - no tā, kas pietrūka, uz to, kas tomēr bija. Un pēkšņi pat nogurdinošākie mēneši iegūst jaunu kontūru. Tu saproti, ka no daudziem brīžiem iznāci stiprāks, mierīgāks vai gudrāks. Ka dažus solīšus spēji spert tikai tāpēc, ka iepriekš jau biji sakrājis drosmi.
Kad saraksts ir gatavs, to var paturēt kā mazu, personisku dāvanu sev pašam. Varbūt ieliec to plauktā, lai pēc kāda laika atkal izlasītu. Varbūt noliec pie gultas, lai tas kļūst par atgādinājumu brīžos, kad viss liekas par daudz. Un varbūt vienkārši ļauj tam kļūt par mierpilnu tiltu starp šo gadu un nākamo.
Pateicība ir gaisma. Tā nav skaļa, tā nav uzstājīga, tā necenšas pierādīt sevi. Bet tā spēj izcelt visu labāko, kas šajā gadā noticis. Un tie brīži, kas varbūt šķita mazi, izrādās bijuši tie, kas visvairāk sildīja tavu dzīvi.
