Melodija sāk skanēt, un pēc trim sekundēm to atpazīsti. Piedziedājumu droši vien varētu pat nodungot. Esi to dzirdējis filmā, veikalā, radio vai kaut kur bērnībā. Ir tikai viena problēma - nav ne mazākās nojausmas, kā dziesmu sauc vai kas to izpilda. Mūsu galvā acīmredzot ir diezgan iespaidīga mūzikas bibliotēka ar ļoti sliktu katalogu.
Mūziku spējam atpazīt pēc pārsteidzoši neliela informācijas daudzuma. Dažreiz pietiek ar konkrētu ģitāras skaņu, ritmu vai dažām notīm, lai rastos tūlītēja pazīstamības sajūta. Nosaukums šajā procesā nav obligāts. Smadzenes var būt saglabājušas melodiju, lai gan informācija, kas rakstīta blakus dziesmai straumēšanas lietotnē, sen pazudusi no atmiņas.
Īpaši interesantas ir dziesmas, kuras esam dzirdējuši daudz reižu, bet nekad paši neesam izvēlējušies. Tās gadiem skanējušas radio, veikalos, filmās, seriālos un ballītēs. Nevienā brīdī neesam apsēdušies ar domu tās iegaumēt, tomēr tās kaut kā ir palikušas. Sākoties piedziedājumam, izrādās, ka zinām pat vairāk vārdu, nekā būtu gatavi atzīt.
Agrāk šādas melodijas identificēšana varēja kļūt par vairāku dienu projektu. Vajadzēja pajautāt draugam, mēģināt atcerēties kādu teksta fragmentu vai cerēt, ka dziesma radio noskanēs vēlreiz un diktors pateiks nosaukumu. Šodien pietiek ar dažām sekundēm un telefonu. Noslēpums atrisināts. Dažreiz atbilde pat nedaudz pārsteidz - “Tiešām viņi? Tiešām dziesmai ir tāds nosaukums?”
Varbūt šīs anonīmās dziesmas ir labs atgādinājums par to, cik daudz mūzikas dzīves laikā sakrājam sevī, pat īpaši necenšoties. Ne visas dziesmas nonāk mūsu favorītu sarakstā. Dažas vienkārši gadiem dzīvo kaut kur atmiņā un gaida pirmās trīs notis, lai atkal pieteiktos.
