“Vēl piecas minūtes” ir viena no optimistiskākajām frāzēm mūsu ikdienā. Vēl piecas minūtes telefonā pirms gulētiešanas. Vēl viena seriāla epizodes daļa. Vēl mazliet pasēdēt, pirms jāiet. Vēl piecas minūtes no rīta zem segas. Matemātiski tās ir 300 sekundes. Praktiski - pilnīgi neprognozējama laika vienība.
Problēma sākas ar to, ka daudzām lietām, kurās pazūdam, nav dabisku beigu. Sociālajos tīklos vienmēr ir nākamais video. Ziņu lapā - nākamais raksts. Seriāls beidzas ar ainu, kas speciāli radīta, lai gribētos redzēt nākamo sēriju. Smadzenēm netiek dots īpaši skaidrs signāls: viss, pietiek. Tas jāizdara pašiem, un tieši šī daļa ne vienmēr izdodas.
Laiku arī nejūtam vienādi. Piecas minūtes rindā var šķist garas. Piecas minūtes sarunā ar interesantu cilvēku pazūd uzreiz. Kad uzmanība ir pilnībā aizņemta, pulksteni pārbaudām retāk, tāpēc divdesmit minūtes var aiziet, pirms vispār pamanām, ka mūsu sākotnējais piecu minūšu darījums ar sevi sen ir beidzies.
Vislabāk šo fenomenu pazīst vakari. Pulkstenis ir 22.40, gulēt gribētos vienpadsmitos, un teorētiski vēl ir divdesmit brīvas minūtes. Tad kaut kā kļūst 23.17. Nekas īpašs šajā laikā nav noticis. Toties ir noskatīti deviņi video, izlasīts raksts par tēmu, kas pirms pusstundas nemaz neinteresēja, un atrasta recepte, kuru, visticamāk, nekad negatavosim.
Varbūt nevajag pilnībā atteikties no “vēl piecām minūtēm”. Dažreiz tās ir tieši tas, kas vajadzīgs - vēl mazliet palikt gultā, pabeigt sarunu vai paklausīties dziesmu līdz galam. Vienīgi der atcerēties, ka piecas minūtes pulkstenī un piecas minūtes mūsu galvā ne vienmēr ir viens un tas pats.
