Ir dziesmas, par kurām divdesmit gadu vecumā bijām pilnīgi pārliecināti: šo es klausīšos vienmēr. Dažām tā tiešām ir noticis. Citas šodien izraisa smaidu un nelielu neizpratni par to, kā tās varēja skanēt austiņās katru dienu. Tikmēr mūzika, kuru jaunībā būtu pārslēguši pēc pirmajām desmit sekundēm, pēkšņi sāk šķist ļoti laba. Mūzikas gaume nav sastindzis saraksts ar mūsu mīļākajām dziesmām. Tā mainās kopā ar mums.
Daļu no šīm pārmaiņām rada vienkārši pieredze. Jo vairāk mūzikas esam dzirdējuši, jo vairāk spējam tajā saklausīt. Kādreiz svarīgākais bija piedziedājums, vēlāk uzmanību var piesaistīt balss, aranžējums, instrumenti vai dziesmas noskaņa. Žanrs, kas agrāk šķita garlaicīgs, var kļūt interesants tikai tāpēc, ka beidzot esam atraduši īsto izpildītāju vai īsto brīdi, kad to klausīties.
Tomēr jaunības mūzikai ir īpaša priekšrocība. Tā bieži ir cieši saaugusi ar mūsu atmiņām - pirmajām ballītēm, draugiem, attiecībām, braucieniem un dzīves posmiem, kuros ļoti daudz kas notika pirmo reizi. Tāpēc dziesmu, kas tehniski varbūt nemaz nav mūsu šodienas gaumē, joprojām varam noklausīties ar pavisam citām emocijām. Mēs dzirdam ne tikai melodiju, bet arī laiku, kurā tā reiz skanēja.
Mainās arī veids, kā mūziku izmantojam. Vienā dzīves posmā gribas kaut ko skaļu un enerģisku, citā arvien biežāk izvēlamies mūziku, kas netraucē sarunai, darbam vai mierīgam vakaram. Tas nenozīmē, ka esam kļuvuši garlaicīgāki. Vienkārši mūzikai mūsu dzīvē var būt cita loma nekā pirms desmit vai divdesmit gadiem.
Labā ziņa ir tā, ka gaumei nav jābūt konsekventai. Vienā pleilistē mierīgi var sadzīvot dziesma no 1996. gada, vakar atrasts jaunais izpildītājs un skaņdarbs, kuru kādreiz klausījās mūsu vecāki. Varbūt laba mūzikas gaume nemaz nav prasme izvēlēties “pareizo” mūziku. Daudz interesantāk ir nepārstāt atrast kaut ko, ko gribas noklausīties vēlreiz.
