Viss sākas nevainīgi. Varbūt dīvānu varētu pabīdīt mazliet pa kreisi. Pēc stundas krēsls jau atrodas citā istabā, plaukts ir iztukšots un uz grīdas stāv kaste ar lietām, kuru eksistence bija pilnībā aizmirsta. Kādā brīdī starp “mazliet pamainīšu” un “varbūt šo sienu vajag pārkrāsot” mājas pārkārtošana kļūst par pilnvērtīgu projektu.
Vēlme mainīt telpu bieži parādās brīžos, kad mainās arī kaut kas cits. Sākas jauns gadalaiks, beidzas atvaļinājums, mainās darbs vai vienkārši apnīk mēnešiem skatīties uz vienu un to pašu. Pārbīdīt galdu ir daudz vienkāršāk nekā pārkārtot dzīvi, toties rezultātu var redzēt uzreiz. Telpa ir tā pati, mēbeles lielākoties arī, bet sajūta pēkšņi cita.
Interesanti, ka pārmaiņām nav obligāti jābūt lielām. Reizēm pietiek samainīt vietām divas lampas, pārlikt bildes, aiznest vienu lieku krēslu vai beidzot atbrīvot virsmu, uz kuras mēnešiem krājušās nejaušas lietas. Acis ļoti ātri pierod pie apkārtējās vides, tāpēc pat neliela izmaiņa liek telpu atkal ieraudzīt.
Protams, pārkārtošanai ir arī bīstamā fāze. Tā sākas brīdī, kad istabas vidū stāv visas plaukta grāmatas, pulkstenis rāda desmit vakarā un kļūst skaidrs, ka atpakaļceļa vairs nav. Tieši tad parasti rodas jautājums, kāpēc vispār vajadzēja kaut ko aiztikt. Pēc stundas viss atkal ir savās vietās - tikai mazliet citās.
Varbūt tāpēc mājas pārkārtošana mēdz būt tik patīkama. Nekur nav jāpārvācas un nav jāpērk viss no jauna. Dažreiz pietiek paskatīties uz pazīstamu telpu un pajautāt: bet ja nu dīvāns tomēr labāk izskatītos otrā pusē?
