Dziesma beidzas. Paiet sekunde, un tu to ieslēdz vēlreiz. Pēc tam vēlreiz. Vakarā tā jau skanējusi tik daudz reižu, ka vajadzētu būt apnikusi, tomēr nākamajā rītā gribas sākt tieši ar to pašu. Gandrīz katram ir bijusi dziesma, ar kuru uz dažām dienām vai nedēļām izveidojas šādas mazliet nesaprotamas attiecības.
Mūzikā atkārtošanās patiesībā ir visur. Piedziedājums atgriežas vairākas reizes, melodijas atkārtojas, ritms rada paredzamību. Klausoties dziesmu vēlreiz, mēs jau zinām, kas tūlīt notiks. Zinām, kad ienāks bungas, kad sāksies piedziedājums un kura būs tā vieta, kuru gaidām visvairāk. Paredzamība šajā gadījumā ne vienmēr padara klausīšanos garlaicīgu. Tieši gaidīšana var būt daļa no baudījuma.
Ar katru klausīšanās reizi dziesmā sākam pamanīt arī vairāk. Pirmajā reizē paliek prātā melodija. Piektajā jau dzirdam basa līniju, fona balsi vai nelielu detaļu aranžējumā, kuru sākumā nepamanījām. Reizēm tikai pēc vairākām klausīšanās reizēm pievēršam uzmanību vārdiem. Pazīstama dziesma kļūst arvien paredzamāka, bet tajā pašā laikā - arvien detalizētāka.
Protams, reizēm iemesls ir daudz vienkāršāks. Dziesma precīzi sakrīt ar to, kā konkrētajā brīdī jūtamies. Varbūt tajā ir enerģija, kuras mums pašiem pietrūkst, vai tieši pretēji - miers, kuru tajā dienā gribas atrast. Pēc pusgada tā pati dziesma var vairs neizraisīt neko īpašu. Taču tajā vienā nedēļā tā šķiet gandrīz uzrakstīta tieši mums.
Visinteresantākais notiek pēc tam. Dziesma, kuru kādreiz klausījāmies divdesmit reižu dienā, pazūd no ikdienas. Paiet gads, pieci vai piecpadsmit, un kādu dienu tā atkal sāk skanēt. Pirmajās sekundēs atgriežas ne tikai melodija, bet vesels dzīves posms. Izrādās, visas tās reizes nebija liekas. Kamēr mēs spiedām “vēlreiz”, dziesma nemanot kļuva par daļu no mūsu pašu stāsta.
